Pašvērtējums

2022-06-09

Pašvērtējums ir viena no mūsdienu aktuālākajām tēmām par ko tiek runāts psihologa kabinetā. Ļoti daudz mēdijos tiek diskutēts par to kā celt pašvērtējumu, kas nepārprotami atspoguļo šīs tēmas aktualitāti un nozīmīgumu mūsdienu sabiedrībā. Šajā rakstā plašāk apskatīsim pašvērtējuma jēdzienu, to kā ikdienas dzīvē tiek izjusts pašvērtējums, kādas ir palīdzības iespējas lai celtu pašvērtējumu, un to kā justies, un domāt par sevi pozitīvāk.

Ikdienas sarunās, parasti ar zemu pašvērtējumu tiek definēts negatīvs sevis novērtējums, bieža sevis kritizēšana un neticība savām spējām un potenciālam. Tomēr pašvērtējuma izjūta katram cilvēkam var ļoti atšķirties un sevis vērtējuma izjūta ir ļoti niansēta dažādās situācijās. Pēc savas definīcijas pašvērtējums ir sevis novērtējums dažādās individuālās dzīves kategorijās, kā piemēram, ikdienā mēs novērtējam savas spējas, uzvedību, prasmes, panākumus, fiziskās kvalitātes un vēl daudzas citas lietas. Pašvērtējums ir tas, kā mēs jūtamies par sevi kā par personību. Cilvēki ar augstu pašvērtējumu tic, ka viņi ir adekvāti, spēcīgi un pelnījuši labu dzīvi, turpretī cilvēki ar zemu pašvērtējumu bieži vien sevi izjūt kā nekompetentus un bezvērtīgus. Pašvērtējums ietekmē gandrīz katru mūsu dzīves aspektu, sākot no tā ko mēs domājam par sevi, līdz tam kā mēs reaģējam uz dažādām dzīves situācijām.

Ir cilvēki kas ļoti labi apzinās, ka viņu sevis izjūta visbiežāk ir negatīva, kas signalizē par zemu pašvērtējumu, un ir arī daudzi cilvēki kas jūtas par sevi slikti dažādās dzīves situācijās, tomēr par tādu jēdzienu kā pašvērtējums līdz šīm vēl nav aizdomājušies, un līdz šim nav plašāk uzlūkojuši šo tēmu. Zems pašvērtējums var izpausties dažādos uzvedības modeļos, kā piemēram, cilvēki ar zemu pašvērtējumu ir ļoti fokusēti uz citu cilvēku vēlmēm un vajadzībām. Ir nemitīgi mēģinājumi apmierināt un izdabāt citu cilvēku vēlmēm, tā vietā lai fokusētos uz lietām kas pašiem sniedz prieku un gandarījumu.   

Cilvēkiem ar zemu pašvērtējumu mēdz būt spēcīga bāzes izjūta, ka es neesmu vērtība. Tā ir iekšēja sajūta, ka es neesmu pelnījis mīlestību, uzslavas, paaugstinājumu darbā u.tml. Daudzi lasītāji noteikti uzreiz nepiekritīs šīm apgalvojumam, jo bieži vien šīs pamat-pārliecības ir lielā mērā neapzinātas, bet tomēr ikdienā tās izpaužas mūsu sevis izjūtā, emocijās un uzvedībā. Ja es sevi izjūtu kā bezvērtīgu tad tam pamatā var būt pārliecība, ka neesmu pietiekami labs, neesmu šajā dzīvē nozīmīgs vai arī manī nav nekā vērtīga. Strādājot terapijā ar pašvērtējumu, bieži vien, ir diezgan smagi sastapties un nonākt kontaktā ar šīm pamatpārliecībām kas ir apakšā pazeminātam pašvērtējumam, tomēr apzinoties šīs pārliecības mums ir iespēja sākt tās mainīt, kas ir ilgs ceļš, bet tomēr nav neiespējams. Attiecības ar līdzcilvēkiem ir tā vide kurā visbiežāk izpaužas mūsu grūtības. Diemžēl cilvēki ar pazeminātu pašvērtējumu bieži vien dzīvo neveselīgas attiecībās kurās eksistē vardarbība, līdzatkarība, daudz skumju un nepiepildītu gaidu. Šādās attiecībās ir arī grūti noturēt veselīgas robežas. Būtisks pašvērtējuma atskaites punkts mēdz būt ķermeņa tēls. Ja es sevi uzskatu par resnu, neglītu un vienmēr atrodu trūkumus sevī, tad tas norāda par negatīvu ķermeņa tēlu, kas ir cieši saistīts ar zemu pašvērtējumu.


"Kad es sāku patiesi mīlēt sevi, es atbrīvojos no visa, kas man nedara labu: no ēdiena, cilvēkiem, lietām, situācijām un visa, kas mani vilka lejā un prom no sevis. Sākumā es to saucu par "veselīgu egoismu", bet šodien zinu, ka tā ir sevis mīlestība" /Č.Čaplins/

Savā ziņā zems pašvērtējums mūs ieliek tādās kā nebeidzamās lamatās. Negatīvs iekšējais dialogs ir tā lieta kas uztur pazeminātu pašvērtējumu, bieži sevis kritizēšana ir spilgtākais piemērs negatīvajam dialogam ar sevi. Sevis salīdzināšana ar citiem arī ir veids kā mēs uzturam negatīvu pašvērtējumu. Pārlieka paškritika, salīdzināšanās un negatīvs iekšējais dialogs ir tas, kas atkal un atkal mūs sarūgtina, rada vilšanās sajūtu un šķietami ieslēdz mūs šajā sajūta, ka neesam pietiekami labi, ka neesam vērtība. Ilgtermiņā zūd pārliecība par sevi, personīgās iespējas un potenciāls tiek "pastums zem paklāja", neapmierinātība un skumjas tikai aug, uzkrājas un frustrē mūs.

Konsultēšanas procesā daudziem cilvēkiem ir interese un vēlme saprast no kurienes nāk viņu grūtības, un patiešām, apzinoties problēmu cēloņus mēs varam labāk šo grūtību izprast un mainīt to. Ļoti daudzas grūtības un ciešanas sākas bērnībā un mēdz pavadīt mūs visu dzīvi, arī pašvērtējums sāk veidoties bērnībā. Visbiežāk zema pašvērtējuma pamatā ir bērnības attiecību pieredzes ar sev nozīmīgiem cilvēkiem. Nozīmīgs zema pašvērtējuma prognozētājs ir piedzīvotā vardarbība un disfunkcionālas agrīnas attiecību pieredzes.

Protams, ne viss ir meklējams tikai bērnībā, nozīmīga loma ir arī stresoriem visas dzīves laikā, kā piemēram, šķiršanās, finansiālās grūtības, karjeras grūtības, vardarbības pieredze partnerattiecībās var nozīmīgi sašūpot mūsu pašvērtējumu. Daudzi dzīves stresori kaut kādā brīdī var likt mums šaubīties par sevi un savām spējām, un šaubas mēdz iezagties mūsu domās vairāk un vairāk, un savā ziņā "nosēsties" mūsos. Gan bērnībā piedzīvotā stresa ietekmes rezultātā, gan arī pieaugušā vecumā sastopoties ar minētajām grūtībām var pienākt brīdis kad mēs šaubāmies par sevi, piedzīvojam daudzas negatīvas emocijas un noticam stāstam, ka mēs neesam vērtība, ka mums nesanāks, ka vaina ir mūsos u.tml. Laika gaitā, vairāk un vairāk pieķeroties šim negatīvajam stāstam par sevi, paliek grūtāk tikt no tā vaļā un sevi saredzēt pozitīvākos toņos, noticot savām spējam un potenciālam.

Kā celt savu pašvērtējumu?


Šis ir jautājums ko noteikti daudzi vēlas saprast. Vēlos teikt, ka nav viena labākā vai pareizākā veida kā to izdarīt. Psiholoģijā un psihoterapijā pastāv dažādas metodes un pieejas, un manuprāt, visām šīm pieejām ir sava vieta un atbilstība īstajam klientam. Pašvērtējums nav tas psihes mehānisms kas rodas vienas dienas laikā, līdz ar to, tas nav izmaināms īsā laika posmā. Tas ir ilgstošs darbs terapijas procesā. Ir jārunā par konkrētām situācijām, kurās tiek izjusts zems pašvērtējums, jāmeklē autentiskās jūtas kas tam ir apakšā, un laika gaitā jāizprot savas pārliecības par sevi un pasauli sev apkārt, lai rastos telpa jaunam, pozitīvākam un objektīvākam sevis redzējumam. Var sākt pētīt savas sajūtas par sevi, par to kas es esmu, kā es jūtos pats par sevi, un ko es varu dot pasaulei. Ir vērtīgi definēt savas stiprās puses un spējas, savus sasniegumus, meklēt savu autentisko ES kuru mīlēt, kuram ticēt, pie kura turēties un iet drosmīgi dzīvē iekšā. Lai izdodas!