Brīvība

Brīvība. Manuprāt, viena no konfrontējošākajām tēmām ar ko var saskarties konsultēšanas procesā. Interesanta, daudzsološa un tajā pašā laikā arī mazliet netverama tēma. Šajā rakstā esmu plašāk pievērsies brīvības jēdzienam konsultēšanas procesā, balstoties uz psiholoģijas teorijām, protams, arī atsaucoties uz filozofijas idejām kurās brīvības jēdziens tiek apskatīts visbiežāk.

Par brīvību visvairāk mēs varam lasīt filozofijas un eksistenciālās terapijas grāmatās. Mūsdienu psiholoģijas teorijās bieži vien tiek izmantots brīvības jēdziens, tiek mēģināts definēt brīvību un tās kritērijus, konsultēšanās procesā tiek veicināta klienta autonomija, un tomēr, šī tēma paliek arī daļēji netverama, jo katrs to izprot savādāk un brīvības jēdziens ir ārkārtīgi plašs, abstrakts un diskutējams. Ja mēs meklētu definīcijas, tad redzētu, ka to ir ārkārtīgi daudz, par brīvību varam diskutēt politikas ietvaros, juridiskos jēdzienos, filozofijas literatūrā un daudz kur citur. Manuprāt, vienojošais šajās visās pieejās ir tas, ka runa iet par izvēles brīvību, un līdz ar to arī par atbildību kas nāk līdzi brīvībai. Irvins Jaloms ir viens no eksistenciālās terapijas pamatlicējiem, un viņa grāmatās varam ļoti daudz lasīt par brīvību. Viena no svarīgākajām lietām ko Jaloms uzsver ir tas, ka brīvība paredz atbildību, un tieši tādēļ mēs tik ļoti bēgam no savas brīvības. Mēs vēlamies būt emocionāli brīvi, taču izvairāmies no brīvības, mēs bēgam no tās, mēs ciešam, jo paliekam savā komforta zonā noskatoties uz dzīves perspektīvām kas šķiet nesasniedzamas. Citreiz mēs skaidri zinām, ka vēlamies dzīvot savādāk, darīt lietas citādāk, bet citreiz mēs to līdz galam neapzināmies, taču jūtam grūtsirdību par dzīvi, ko ir grūti pašam izprast. Jo atzīstot, ka vēlamies savādāku dzīvi, mums nāktos zaudēt to, kas pastāv šobrīd un sniedz paredzamību.

Apzinātas un autentiskas izvēles sevī ietver trauksmi, jo tajās pastāv zaudējuma risks, bet ir arī iespēja iegūt to, ko patiesi gribas, notvert, sajust un piedzīvot patiesu brīvības un autentiskuma sajūtu. Trauksme ko rada brīvība un atbildība ir diezgan spēcīga, tieši tāpēc pastāv dažādi veidi kā izvairīties no šīs atbildības par savu dzīvi, tādējādi nepiedzīvojot šo trauksmes stāvokli. Viens no veidiem ir bezpalīdzība un upura loma, kas mūsdienās ir tik ļoti aktuāla. Ja kāds pieņem upura lomu un stāvokli, ka viņš ir bezpalīdzīgs, tad savā ziņā tā ir izvēle palikt ciešanās. Ja kāds visu dzīvi dzīvo emocionālās ciešanās un nemeklē palīdzības iespējas, tad brīvības sajūtu var arī nekad nepiedzīvot, jo emocionālās grūtības neļauj justies brīvam. Kamēr mēs neapzināsimies savu dzīves pieredzi kas mūs tur uz vietas un neļauj doties tālāk, mēs jutīsim diskomfortu, citreiz, pat šķietami tā it kā "akmeņi būtu pieķēdēti pie mums", neļaujot mums iet pa dzīvi uz priekšu. Turpretī, kad pieņemam atbildību par savu dzīvi, paveras daudz vairāk iespēju, un pārmaiņas var notikt daudz ātrāk.

"Brīvība slēpjas nevis izvēloties starp melno un balto, bet gan izvairoties no šīs noteiktās izvēles" /E.Fromms/

"Starp stimulu un reakciju ir telpa. Šajā telpā atrodas mūsu vara izvēlēties savu reakciju. Mūsu reakcijā ir mūsu izaugsme un brīvība" /V.Frankls/

Izvēles brīvība piešķir jēgas sajūtu mūsu dzīvei, un tajā pašā laikā arī ienes trauksmi. Ja nav iespēja izjust autonomiju un brīvību, tad kā sekas var izpausties šaubas par dzīves jēgu. Protams, daudzas lietas kas notiek mūsu dzīvē ir nejaušību un sakritību pilnas, bet arī tur paliek izvēle ko darīt ar šīm situācijām. Brīvības diskursā, bieži vien, tiek minēts arī liktenis. Nevar apstrīdēt to, ka ir daudzas lietas cilvēka dzīvē kas ir iedotas jau dzimšanas brīdī un nav maināmas, kā piemēram, slimības, ģimenes stāvoklis, ādas krāsa, u.t.t, tomēr, daudzi izmanto likteņa jēdzienu lai attaisnoto ciešanu stāvokli kurā viņi atrodas. Citi oponē ar dieva gribu, kamēr daži autori norāda, ka dievs ir radījis cilvēku dodot tam brīvības izvēli veidot savu dzīvi. 

Viens no atzītiem psiholoģijas autoriem, Ēriks Fromms, uzskata, ka brīvība ir individuācijas noslēguma mērķis. Individuācija ir stabila personības veidošanās. Individuācijas procesā cilvēks iegūst skaidru paštēlu kas ir nodalīts no vecākiem un citiem cilvēkiem. Nepiedzīvojot pilnvērtīgu individuāciju rodas trauksme, depresija, neapmierinātība ar dzīvi, zems pašvērtējums, personīgo robežu trūkums un daudzas citas grūtības. Svarīgi, lai katram ir iespēja kļūt par to, par ko viņš patiesi vēlas kļūt. Mūsdienu sabiedrībā, bieži vien, citi mēģina definēt to kas mēs katrs esam, vai kādiem mums būtu jābūt, sociālo lomu un to kritēriju klāsts ko mums uzliek citi ir milzīgs. Ļaujot citiem definēt kas mēs katrs esam, pazūd mūsu brīvības izvēle. Protams tas neatceļ to, ka mums ir jāievēro likums un kārtība, jo likuma pārkāpšana ir citu cilvēku brīvības ierobežošana. Daudziem dzīvē mēdz būt aktuāls iekšējais konflikts - Brīvība vai Drošība. Daudziem ir spēcīga vēlme pēc brīvības, izaugsmes un autonomijas, bet bieži vien, drošība sniedz pārāk lielu komfortu kurā gribas uzkavēties, dažreiz abas lietas izdodas apvienot, tomēr bieži vien tās nav savienojamas un ir jāizvēlas. No izvēles aizbēgt gandrīz nav iespējams.

Ja ir vēlme iepazīties plašāk ar brīvības jēdzienu iesaku palasīt tādus autorus kā Ž.P.Sartrs, V.Frankls, Ē.Fromms. Šajā rakstā esmu apzināti ilustrācijām izvēlējies bildes kurās ir attēlota jūra un tās viļņi stiprā vējā. Manuprāt, jūra vētrā tik precīzi atspoguļo brīvības sajūtu. Tā rada trauksmi un valdzina vienlaikus, mēs jūtam tās spēku, skaistumu un neparedzamību. Mesties jūrā ir biedējoši, jo tās viļņi var mūs ieraut un pazudināt, un tajā pašā laikā mēs varam iemācīties burāt stiprā vējā, sajust spēku un brīvību ko sniedz apzinātas, autentiskas izvēles.