Bērnība

Bērnība ir viens no svarīgākajiem dzīves posmiem cilvēka dzīvē. Tas ir sākums daudzām lietām, tas ir laiks kad tiek apgūtas svarīgākās dzīves mācības ar ko doties dzīvē tālāk. Daudziem šis laiks ir saulains, skaists un prieka pilns, tomēr daudziem bērnība ir arī viens no grūtākajiem dzīves posmiem, kura sekas var tikt izjustas visu atlikušo mūžu. Šajā rakstā plašāk aplūkosim bērnības nozīmi, ko mums iedot bērnības laiks, un kur ņemt dzīves spēku, ja šis laiks tomēr ir bijis izaicinājumu pilns.

Mēs katrs šajā pasaulē piedzimstam ar noteiktiem dzīves dotumiem ko mēs nevaram mainīt, kā piemēram, mēs nevaram izvēlēties vecākus, mēs piedzimstam noteiktā valstī, kultūrvidē, mēs ienākam ģimenē kurā ir noteikts sociālekonomiskais statuss. Šiem visiem faktoriem var būt nozīmīga loma mūsu attīstībā, tomēr pati lielākā loma ir mūsu vecākiem un agrīnajām attiecībām ar tiem. Ienākot šajā pasaulē bērnam ir dabiska vēlme un vajadzība pēc cilvēk-kontakta, drošības un atbalsta. Vecāki ir tie kas bērnam to nodrošina, tādējādi veidojot pirmo attiecību pieredzi. Cilvēks visas dzīves garumā attīstās ejot cauri dažādām attīstības fāzēm, ko psiholoģijā mēdz definēt par dzīves krīzēm, un pašas pirmās attīstības krīzes galvenais uzdevums ir iemācīties uzticēties. Veidojot pirmās attiecībās ar vecākiem mēs mācāmies uzticēties un iegūstam sajūtu par to cik pasaule ir vai nav droša. Šajā sākumposmā bērnam ir dabiska un spēcīga vajadzība pēc vecāku rūpēm, uzmanības un atsaucības. Bērns ar savu ķermeņa valodu pauž savas vajadzības, un ja vecāki ir atsaucīgi un reaģē uz bērna vajadzībām ar mīlestību un empātiju, tad bērnam tiek veidots "drošais pamats" tālākai dzīvei. Drošais pamats nozīmē to, ka bērns uzticas vecākiem, viņa vajadzības ir apmierinātas, viņš spēj nebaidīties doties pasaulē un pētīt to, jo zina, ka saskaroties ar grūtībām viņš varēs atgriezties pie sava drošā un mīlošā vecāka. Ja šajā agrīnajā vecumposmā bērna emocionālās un fiziskās vajadzības netiek apmierinātas, neveidojas spēja uzticēties, pasaule var šķist nedroša vieta kurā trūkst mīlestības, kurā bērns ir viens ar savām nepiepildītajām vajadzībām un izmisumu. Pirmie dzīves gadi ir ārkārtīgi svarīgi jo šis ir laika posms kad bērnam vēl nav attīstījusies valoda, zīdaiņa valoda ir ķermeņa valoda, un ja šajā laikā tiek izjustas spēcīgas negatīvas emocijas tad tās tiek "internalizētas", jeb noglabātas sevī, kas par sevi var atgādināt pieaugušo vecumā izpaužoties dažādu mentālo traucējumu veidā.

Domājot par bērnības laiku un tā būtību, daudzi piekritīs, ka bērnība ir tas dzīves posms kuram būtu jābūt piepildītam ar prieku, zināmu bezrūpību un drošu pasaules izzināšanu. Bērnība ir laiks kad mēs mācamies un apgūstam emociju regulāciju, pasaules kārtību, veidojam priekšstatus par sevi un citiem cilvēkiem. Bērnība ir laiks kad notiek ļoti strauja augšana un intensīva smadzeņu attīstība, līdz ar to šis ir arī ļoti sensitīvs periods bērna mentālajai veselībai. Ja gadās tā, ka bērnības laiks tomēr ir vairāk raižu un negatīvu emociju pilns, nevis prieku nesošs, tad tas ir būtisks riska faktors dažādu mentālo traucējumu attīstībai.

Dažiem bērniem nav iespēja izbaudīt savu bērnību, tā vietā agrīni nākas iemācīties dzīvot izdzīvošanas režīmā kurā ir ļoti augsts stresa līmenis. Agrīni piedzīvots intensīvs stress veicina fizioloģiskas izmaiņas smadzeņu limbiskajā sistēmā kas atbild par stresa reakcijām un piedalās emociju veidošanā, līdz ar to stresa fizioloģiskā sistēma sāk strādāt daudz reiz spēcīgāk, un spēcīgā stresa reaktivitāte var saglabāties arī turpmākajā dzīvē un izpausties trauksmes traucējumos. Bērni agrīnā vecumā vēl nespēj izprast jūtas un runāt par tām, līdz ar to bieži vien bērni kuru ģimenēs valda grūtības daudz slimo, un tas ir veids kā bērna emocijas nāk uz āru. Ja bērnības apstākļi nav bijuši tādi kuros ir droši un emocionāli labi, tad citreiz bērniem nākas ļoti ātri pieaugt, jo būt bērna lomā nav bijis droši. Ja nav piedzīvota laimīga un droša bērnība, tad nereti pieaugušo vecumā neapzināti tiek meklēti veidi kā to kompensēt, un kā šķietami atkal sajusties kā bērnībā kuras īsti nav bijis. Šie ir tikai daži scenāriji par to kā bērnības pārdzīvojumi ietekmē pieaugušā cilvēka dzīvi, kopīgais šīm teorētiskajām atziņām ir tas, ka bērnības laiks ir būtisks pamats kurā veidojas mentālās veselības ievirzes.

Runājot par bērnību, svarīgi paturēt prātā, ka nav arī viss pilnībā atkarīgs tikai no vecākiem un vecāku sniegtās aprūpes kvalitātes. Mēs katrs piedzimstam ar noteiktu temperamentu kas visas dzīves laikā mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli. Kā piemēram, mēs piedzimstam ar noteiktām temperamenta iezīmēm, kas ir novērojamas jau kopš agrīnas bērnības. Kā piemēram, daži bērni ir fiziski aktīvāki, ziņkārīgāki; daži bērni spēj ļoti ātri nomierināties saskaroties ar grūtībām, kamēr citiem ir nepieciešams ilgāks laiks lai atgūtos no pārdzīvojumiem. Daži bērni uz sev apkārt notiekošajām lietām fizioloģiski reaģē daudz spēcīgāk, kamēr citiem jūtīguma slieksnis ir daudz augstāks. Visas temperamenta kvalitātes mijiedarbojas arī ar dzīves notikumiem ar ko mums nākas saskarties bērnībā, līdz ar to daži bērni ar emocionālajām grūtībām tiek galā labāk, kamēr citiem tas prasa vairāk resursu un laika. Psiholoģijas zinātnē dažas personības kvalitātes uzskata par vairāk palīdzošām, kamēr citas par riska faktoriem. Kā piemēram, ja bērns ir kautrīgs un noslēgts sevī, tad ļoti iespējams, ka savus emocionālos pārdzīvojumus viņš arī turēs sevī, tādējādi izjūtot lielāku grūtsirdību nekā bērni kas ir atvērtāki un dalās ar savām grūtībām. Ir vērts padomāt par to, kāds mēs katrs bijām bērnībā, ko mēs darījām kad mēs izjutām skumjas un raizes, kā tas ir veidojis mūsu tagadnes dzīves redzējumu. Bieži vien bērnībā apgūtās stresa pārvarēšanas metodes mēs ņemam sev līdzi pieaugušo dzīvē, tomēr, nereti tās mēdz būt neefektīvas un nemazina mūsu stresa līmeni, tāpēc ir vērtīgi par šo runāt ar psihologu un mācīties apgūt jaunas stresa pārvarēšanas stratēģijas.

Kad bērnības laiks ir pagājis un ir sākusies pieaugušo dzīve, bieži vien mēs izjūtam dažādas attiecību grūtības, nomāktību, trauksmainību, karjeras grūtības, un nereti, domās mēs mēdzam kavēties arī pie bērnības laika. Daudziem bērnības laiks iedot resursus un ir kā atbalsta punkts turpmākajai dzīvei, un tomēr daudziem šis ir bijis grūts dzīves posms kuru nemaz negribas atcerēties, un kur nu vēl par to runāt. Dzīves spēks ir tas kas iedot vēlmi dzīvot, mainīties, risināt grūtības un tiekties uz savu laimi. Cilvēkiem kam bērnības laiks ir bijis grūts - pietrūkst šī dzīves spēka, ir smagi stāties pretī dzīves izaicinājumiem un nākotnes perspektīvas mēdz šķist bezcerīgas. Ko ar to darīt? Kā iegūt spēku tikties uz savu laimi un mentālo veselību? Ir svarīgi sākt par to runāt, un vislabāk to darīt ar kādu mentālās veselības speciālistu. Ir svarīgi sajūtas ielikt vārdos un nonākt kontaktā ar šīm smagajām emocijām, apzinoties savu attiecību pieredzi. Dažreiz tas ir ilgs ceļš, runāt par bērnības pieredzēm un atmiņām nav viegli, tomēr laika gaitā tas dot atvieglojumu. Citreiz ir vērts uzrakstīt vēstuli saviem vecākiem, vai kādam nozīmīgam cilvēkam no bērnības, parasti šo vēstuli adresātam nesūta, bet uzraksta to patiesi no sirds, ar visam sāpēm, rūgtumu un dusmām, bez jebkādas cenzūras. Daudziem cilvēkiem spēku iedot nozīmīgu un jēgpilnu mērķu izvirzīšana un mērķtiecīga iešana uz sevis izvēlētajiem mērķiem. Ir svarīgi iegūt kontroli par savu dzīvi un sajust to, ka mums ir izvēles iespējas.

Psihoterapija un konsultēšana iedot jaunu attiecību pieredzi, un tas ir ļoti vērtīgi, jo iespējams daudziem nav bijusi šāda attiecību pieredze kurā ir cieņa, atbalsts un uzticēšanās balstīta empātija. Konsultēšanas procesā ir vērtīgi runāt par veselīgām robežām attiecībās, par gaidām kas pavada jebkuras attiecības, par stratēģiskām dzīves izvēlēm kas veido nākotni, par to kas nekad nav bijis un nebūs, par zaudējumiem un vēl daudzām citām tēmām. Konsultēšanas procesā var pienākt brīdis kad klients nonāk pie lielākas savas bērnības un attiecību pieredzes izpratnes, kam var sekot arī pieņemšana. Izpētīta dzīve ir dzīvošanas vērta, un izpētot savu dzīves pieredzi un emocijas kas to pavada ir iespēja iegūt un sajust lielāku brīvību un autonomiju. Protams, nav iespējams mainīt to kas ir pagājis, taču apzinoties to kas mūs ir veidojis, mēs varam būvēt skaistāku un jēgpilnāku nākotni, balstītu veselīgās izvēlēs.